Baigais gads, 1940. - 1941.
Arvien vēl nepietiekoši pētīts un dokumentēts ir 1940. - 1941. gadu periods Latvijā, kas ir iegājies tautas valodā kā Baigais gads. Gan pašmāju, gan starptautiskajai sabiedrībai arvien vēl trūkst pilnīgas un sistemātiskas informācijas par šo laiku, kad pēc Sarkanās armijas tanku atnestās Latvijas "atbrīvošanas", bijušo Komunistiskās partijas pagrīdnieku un PSRS boļševizācijas "speciālistu" vadībā, notika enerģiska jaunā režīma ieviešana, līdz Vācijas uzbrukums PSRS tam pielika punktu.
Padomju okupācijas režīma represijas kulmināciju sasniedza 1941. gada pavasarī. 14. jūnijā notika masveida civiliedzīvotāju deportācija no Latvijas uz Sibīriju. Ļaužu transportēšanai nepiemērotos preču vagonos, pēc jaunākajiem datiem, izveda 15 424 cilvēkus, to vidū mazgadīgus bērnus un zīdaiņus, no kuriem lielākā daļa gāja bojā jau ceļā, daudzi citi – no bada un aukstuma Sibīrijā. Pēc Vācijas un Padomju Savienības kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā, Sarkanarmijai haotiski atkāpjoties, Rīgā un tās apkārtnē, kā arī citās vietās daudzi civiliedzīvotāji tika brutāli nogalināti.[1]
Pāriet pie attēliem >>
Nu izskan aicinājumi izdot šim laikam veltītu fundamentālu ilustratīvu pētījumu, lai aizpildītu padomju gados mākslīgi radītos baltos plankumus šajā vēstures periodā.
Viena no vēstures zinātniekiem, kas aicina izdot jaunu visaptverošu Baigajam gadam veltītu izdevumu, Austra Mieriņa, raksta:
[...] to 25 zvēriski noslepkavoto upuru vidū, kuri mira drausmīgā nāve Ludzas čekā 1941. gadā no 21. jūnija līdz 2. jūlijam un kuru sakropļotos līķus piederīgie atrada pie Greizā kalna Seļekovas sādžas tuvumā, bija arī mans tēvabrālis Aleksandrs Mieriņš. Kā liecina 2. jūlija pratināšanas protokols, viņa vienīgais "noziegums" bija piederība aizsargu organizācijai.
Kādu gan noziegumu pret padomju varu varēja būt pastrādājis zemnieks T., kuram piederēja tikai 3 ha zemes, bet kuru apcietināja 21.jūnijā un 27. jūnijā atrada sakropļotu pie Greizā kalna (izgriezta mēle, pa muti izvilktas zarnas). Arī pēdējo upuru mirstīgās atliekas tika atrastas sakropļotas tā laika čekas darbiniekiem raksturīgā rokrakstā: izlauztas rokas, kājas, norauti nagi, izdurtas acis, nogrieztas mēles, ausis un citas ķermeņa daļas.[2]
Līdz šim nozīmīgs vizuālās informācijas avots par šo laiku ir bijusi vācu okupācijas laikā 1942. g. Rīgā izdotā grāmata "Baigais gads". Šai grāmatai ir izteikts propagandas materiāla raksturs un tā ir ieturēta nacistiskajam Trešajam Reiham tipiskajā līdz groteskumam pārspīlētajā karojošā antisemītisma garā, taču, distancējoties no teksta, grāmatā esošais fotogrāfiskais materiāls pats par sevi kalpo par vērtīgu vēsturiskās izziņas materiālu.
Fotogrāfēšana ir veikta pēc komunistu atkāpšanās. Mirstīgās atliekas ir apsekojusi komisija, kurā ietilpa sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesis Šnikvalds, viceprokurors Siliņš, izmeklēšanas tiesnesis Grantskalns, zinātniskās tiesu ekspertīzes institūta direktors Bērziņš, eksperts Suta, Rīgas apriņķa ārsts Ciemiņš, tiesu ārsts Kocers, Rīgas aprinķa priekšnieks policijas pulkvežleitnants Veide. Komisiju vadīja Rīgas apgabaltiesas prokurors Zutis. Piedalījās Latvijas pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors ģenerālis Dankers.[3]
Padomju komunistu režīms bija gan kūtrāks savu noziegumu foto- un kinodokumentēšanā, nekā nacionālsociālistu režīms, gan arī tam, esot uzvarētāja lomā, bija neierobežots laiks un iespējas pēdu slēpšanā. Droši vien, ka vēl daudzi dramatiski kino un foto dokumenti glabājas Krievijas arhīvos, kuriem, kā visiem labi zināms, piekļuves iespējas ir ļoti ierobežotas un pēc īsas situācijas uzlabošanās Jeļcina valdīšanas laikā, sāk atgriezties padomju tradīcijas un visa noliegšanas un slepenības režīms. Jo ciniskāk šajā kontekstā skan Krievijas pārmetumi Austrumeiropas valstīm par mēģinājumiem "pārrakstīt vēsturi", šādi apzīmējot mēģinājumus noskaidrot komunistiskā režīma pusgadsimtu mērķtiecīgi aiz dezinformācijas slēptu, vai noklusētu patiesību.
Tā kā pat grāmatas "Baigais gads" pieminēšana dažās politiski kreisi radikāli noskaņotās aprindās izsauc histērisku naida reakciju un nekavējošus apvainojumus "antisemītismā" un "nacisma reabilitācijā", būtu vietā citēt:
Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu un noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Uldis Pauls Strēlis aģentūrai LETA atzinis, ka grāmatā Baigais gads aprakstīti notikumi, kas tika pārbaudīti arī par genocīdu notiesātā Alfona Novika tiesas prāvas laikā, un, ja kāds šaubās par notikumu patiesumu, Rīgas apgabaltiesas arhīvā glabājas spriedums šajā lietā.[4]
Komunistiskā režīma genocīda noziegumu izmeklēšana Latvijā tika sākta jau LPSR prokuratūrā 1988. gada 23.oktobri. Grāmatā Baigais gads minētie Latvijas iedzīvotāju masveida slepkavības fakti Litenē, Baltezerā, Katlakalnā, Liepājā, Valmierā, Ludzā un daudzās citās vietās apstiprinājās. Bet krimināllieta tika izbeigta sakarā ar noilguma iestāšanos. Izmeklēšana tika atjaunota pēc tam, kad 1993. gada 6. aprīli Latvijas Kriminālkodeksā tika ietverta atsevišķa nodaļa, kurā bija paredzēta kriminālatbildība, par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu un kara noziegumiem, kuriem nav noilguma.
[...] Visu pēckara Latvijas okupācijas periodu baigā gada laikā izdarītie totalitārā komunistiskā režīma noziegumi tika slēpti, pierādījumi iznicināti. Tāpēc rūpīgi izvērtējamas jebkuras liecības un dokumenti, kādus par šo laika periodu ir iespējams iegūt. No šāda viedokļa ir izvērtējami arī grāmatā Baigais gads ilustrētie un aprakstītie notikumi.
[...] Izvērtējot grāmatā Baigais gads aprakstītos notikumus, ir jānorobežojas no antisemītiskās propagandas, kas ir nosodāma. Grāmata ir ilustratīvi dokumentāls faktu un vēsturisku notikumu atspoguļojums, to izvērtēšana jāveic objektīvi.[5]
Zemāk ir dotas norādes uz attēliem no 1942. g. izdotās grāmatas "Baigais gads":[6]
Pēc padomju režīma krišanas kādas Baltezera vasarnīcas dārzā atrok čekas upuru masu kapu.
Vilis Lapiņš, nezināms, Pēteris Krauja
E. Vilkājs, J. Pinka, V. Leja, V. Tumaševics, A. Tumaševics
Pie tā atrastā kara tribunāla sprieduma kopija saka, ka uz KPFSR (t.i. Padomju Krievijas!) kriminālkodeksa pamata par "kontrrevolucionāru darbību" viņam ir piespriests augstākais soda mērs - nošaušana, ar mantas konfiskāciju.
Atsauces:
lettia
lv