Lettia.lv

1940. g. vasarā, jūlijā, žurnālu «Zeltene», «Mājas Draugs» un «Sievietes pasaule» lasītājas uzzināja, ka turpmāk viņas par savu iemaksāto naudu saņems citu žurnālu - “Darba sieviete”.

Stila un satura, pausto ideju ziņā žurnāls krasi atšķiras no tā, ko bija pieradušas redzēt Latvijas lasītājas. No žurnāla burtiski dveš citas pasaules un cita pasaules redzējuma elpa, to caurvij komunistiskajai propagandai raksturīgā paranoja un maniakālā rosība. Latvijai ir lemts uz turpmākajiem 50 gadiem izkrist no civilizētās pasaules aprites un nonākt komunistiskajā darbaļaužu “paradīzē”, ar tajā valdošo ideoloģijas sistēmu, izteiksmes veidu un stereotipiem.

Var tikai minēt, kādu kultūras šoku pārdzīvoja lasītājas, pārlapojot pirmo numuru žurnālam, ko viņas nebija pasūtījušas.

(Pāriet pie attēliem>>)

Paradoksālā kārtā šī žurnāla pirmie pāris numuri var kalpot kā lieliskas ilustrācijas staļiniskās propagandas ideju pārmantojamībai un to izcilajai dzīvotspējai. Pārsteidzoši, bet lielākā daļa stereotipu un mitoloģijas, kas dominē mūsdienu Latvijas kreisi vai šovinistiski, uz Krieviju orientēto, pret Rietumiem naidīgi noskaņoto iedzīvotāju vidē (Kur lielākā daļa ir padomju imigranti un to pēcteči, kā domāšanu un pasaules uzskatu ir veidojusi padomju “smadzeņu skalošanas” sistēma, un kas savus pēcnācējus arī audzina līdzīgā garā. Viņu skaitā arī zināms skaits Latvijas okupācijā piedalījušos bijušo PSRS militirārpersonu un bijušo padomju politiskās drošības struktūru (NKVD/KGB) darbinieku), jeb “informācijas telpā”, šķiet, ir folklorizēti boļševistiskās propagandas nu jau drīz 100 gadus veci saukļi, kas ik pa laikam tiek atražoti vietējā “krievvalodīgajā” presē.

Jaunā žurnāla ”Darba sieviete” pirmajā lapaspusē redzam pateicību! Citāts:

«Darba Sieviete», visu Latvijā strādājošo sieviešu vārdā, izsaka pateicību par sievietes atbrīvošanu: LATVIJAS KOMUNISTISKAI PARTIJAI, SARKANAI ARMIJAI, kas mums devusi jaunā socialistiskā cilvēka paraugu.

“Darba sievietes“ pirmajā numurā ir norādīts, ka žurnāla izdevējs ir a/s “Zeme”. Taču tas, līdzīgi kā daudzas citas lietas Latvijas (un citu valstu) sovjetizācijas procesā, ir tikai šķietamība. Otrajā numurā (kas iznāks pēc Latvijas formālas iekļaušanas PSRS sastāvā) jau būs norādīts žurnāla patiesais izdevējs - Latvijas Komunistiskā partija. T.i pirmajā numurā (pēc vēlēšanu farsa un marionešu valdības sastādīšanas, bet īsi pirms Latvijas formālas iekļaušanas Padomju Savienībā), komunisti anonīmi pateicas paši sev un kaimiņvalsts PSRS Sarkanajai Armijai (!) par Latvijas Republikas sieviešu atbrīvošanu no pašiem vien zināma apspiedēja.

Pievērsiet uzmanību tam, kā šeit parādās komunistiskajā propagandā vienmēr klātesošais “atbrīvotāja” motīvs. Tas mūsdienās arvien izskan minēto kreiso un prokrievijas aktīvistu vietā un nevietā daudzinātajā “mēs jūs no fašisma atbrīvojām”.

Šķiet savādi, ka pateicība par “atbrīvošanu” svešas valsts armijai tiek izteikta, miera laikā (vismaz formāli - 1940.g. jūlijā). Visdrīzāk ka, ja arī nebūtu notikusi PSRS cīņa pret Trešo Reihu, komunistiskās propagandas saukļu formu un saturu tas lielā mērā iespaidojis nebūtu - tāpat tiktu skandēta mūžīga pateicība “atbrīvotājiem”, vienalga par ko. Ironiskā kārtā te tiek akcentēta Sarkanās Armijas faktiskā loma padomju režīma iedibināšanā Latvijā, kuru ir gan visādā ziņā mēģinājusi noliegt oficiālā PSRS propaganda pēckara gados, gan arī no kuras pieminēšanas visādi mēģina izvairīties Krievijas propaganda šodien.

“Darba sieviete” savā redakcijas ievadrakstā (tāpat kā citos rakstos) izverd lāstus gan pār pirms-padomju Latvijas Republiku kā tādu (ar histērisko toni un “apspiestības” tēmu dažam labam mūsdienu lasītājam radot neskaidras asociācijas ar Latvijas “krievvalodīgās” preses flagmaņu “Čas” un “Vesti” piekopto stilu), gan pār savu, nu jau bijušo, konkurentu - pārējo, ne-komunistisko, Latvijas sieviešu žurnālu galvām. Cita vidū tiek pārmests, nu jau pagātnes formā, ka (patiešām, cik šausmīgs “noziegums”):

«Mājas draugs» pat centīgi nodarbojās ar pikanteriju un kriminalromānu drukāšanu.

Pats par sevi saprotams, ka komunistiskā redakcija ir pārliecināta, ka Latvijas sievietēm visādā ziņā ir apbrīnā jāraugās uz PSRS sievietēm, jo tās esot gan vairāk “attīstītas”, gan baudot daždažādas “tiesības”, gan arī dzīvojot izcilā “labklājībā”.

Viens no šabloniem, ko šodien mēdz dzirdēt no tās sabiedrības daļas, kas ar ilgām atceras Staļina valdīšanas laikus, ir maz saprotamais sauklis “mēs jums kultūru atnesām”. Kā jau lielākajai daļai mūsdienās sastopamo padomju laiku stereotipu reliktu, saknes meklējamas staļiniskajā propagandā.

“Darba sievietes” pirmajā numurā, pēc tam, kad esam iepazinušies ar pateicības apliecinājumiem par “atbrīvošanu” Sarkanajai Armijai, sadaļā “Literatūra”, atrodam kādas Annas Kalviškas dzejoli “Mēs gribam”. Šajā kādai “mīlētai” (“ļubimaja”?) zemei (domāta PSRS) adresētajā dzejolī komunistiskā dzejniece vēstī par par savu vēlmi Latvijai kļūt par PSRS četrpadmito republiku, un vairākviet piesauc “kultūru”.

Sauklis kļūst saprotams, ja atceramies, ka iet runa par t.s. “sociālistisko kultūru”, pretstatā komunistiskajai ideoloģijai nepieņemamajai Rietumu, jeb padomju izpratnē - “buržuāziski-nacionālistiskajai”, kultūrai, kura toreiz dominē Latvijā, kā jau tipiskā Eiropas zemē. Sociālistisko kultūru Latvijas iedzīvotāji tiešām iepazīst uzreiz pēc “atbrīvošanas” - aģitācijas plakātus ar Ļeņina un Staļina ģīmetnēm, masu gājienus un mītiņus, slavas dziesmas Staļinam un plašajai Padomju dzimtenei, Ļeņina pieminekļus un kanoniskās ģipša figūras (piem. “pionieru taurētājs” vai “meitene ar airi”) gandrīz vai katrā parkā.

Tālāk publicētā tās pašas dzejnieces citā dzejolī, līdzās atkārtotam “kultūras” piesaukumam, sastopam:

Dzimtene, kāds maigs un jauks tavs vārds,
vairs tevi pieminot, nav jādeg kaunā,
vairs tevi pieminot, nav jādomā par tumsu,
par šovinismu, verdzību un postu ...

Iespējams nav nejaušība, ka šis teksts pārsteidzoši sasaucas ar kreiso prokrievijas radikāļu organizētajos saietos skandētajiem saukļiem mūsdienu Rīgā. Idejiskā skola, šķiet, ir viena un tā pati.

Tāpat arī šodienas Latvijas kreiso spēku nebeidzamā “fašisma“ piesaukšana vietā un nevietā visdažādākajās nozīmēs un kontekstos (pēc principa, “kurš nav ar mani, tas ir fašists”), ir vēsturiska tradīcija, kas sastopama nevienā vien “Darba sievietes” rakstā. Piemēram rakstā par mātes un bērna aizsardzību 1. Nr. 3. lpp.

Traģikomiski ir žurnālā sludinātie apgalvojumi par PSRS kā miera sargu un balstu. Jāatceras, ka vēl gads nav pagājis, kopš PSRS kopā ar Trešo Reihu ir sadalījusi savā starpā Poliju. PSRS kā agresors ir izslēgta no Tautu Savienības (ANO priekšteces) par uzbrukumu Somijai. Žurnāls iznāk laikā, kad PSRS ar Sarkanās Armijas “kontingenta” un komunistiskās piektās kolonnas palīdzību pārņem trīs Baltijas valstis un gatavojas Sarkanā terora īstenošanai.

Līdz šim mierīgās Latvijas valsts pilsonēm noteikti bija nepierasti redzēt uz pirmā iekšējā vāka attēlotās sievietes karavīru blūzēs - kara lidotājas, kara inženieres, kara ārstes. Gan pielietojot savu kara mašīnu, gan draudot ar to PSRS veica ekspansiju Eiropā. Vēl lielāki “atbrīvošanas” darbi stāvēja priekšā pasaulē pirmajai “proletariāta diktatūras” valstij. Pēc bumbvedēju pilotiem un kara ārstiem bija paredzams pieprasījums.

Pats par sevi saprotams, ka mātes un bērna labklājība nav iespējama bez Ļeņina un boļševistiskās partijas gādības - fakts, kas tika paskaidrots Latvijas lasītājām.

“Mēs esam par Staļina konstituciju” paziņo žurnāls, kurš pagaidām vēl neafišē savu piederību Komunistiskajai partijai. Latvija jau ir Padomju kontrolē, taču ir vēl jānospēlē formālas uzņemšanas PSRS groteska teātris.