Lettia.lv

1946. g., jau pēc kara beigām, Zviedrijas sociāldemokrātu vadītā koalīcijas valdība, pakļaujoties Staļina totalitārās PSRS pieprasījumam, izdeva daļu no Zviedrijā internētajiem baltiešu karavīriem, kas kopā ar vāciešiem bija cīnījušies pret Sarkano armiju.

Plānoto baltiešu izdošanu zviedru sabiedrība uzņēma ārkārtīgi negatīvi, tika rīkotas intensīvas protesta akcijas, vākti paraksti, baznīcās noturēti aizlūgumi, arī paši internētie protestēja, pat izdarot pašnāvību, taču valdība sabiedrības viedokli neņēma vēra un izdošana notika.

Izdotie 132 latvieši, 9 lietuvieši, 7 igauņi 1946. gada 25. janvārī no Trelleborgas ostas padomu kuģī "Beloostrov" ar varu tika aizvesti uz PSRS, kur viņus gaidīja Staļina represīva sistēma.

Šis dramatiskais notikums, kas Zviedrijā ir pazīstams kā "Baltutlamningen" (Baltutlämningen), tā priekšvēsture un tam sekojušie notikumi ir aprakstīti vairākās valodās izdotajā Valentīna Silamiķeļa grāmatā "Ar Baltijas karogu. Izdotie".

Valentīns Silamiķelis (1924-2005)

Grāmatas autors gan piedzīvoja čekas pratināšanu pirmās padomju okupācijas laikā, gan 2. Pasaules karā cīnījās latviešu leģionā. Daļa leģionāru atrada politisko patvērumu Zviedrijā, taču zviedru valdība viņu kopā ar 148 citiem baltiešiem izdeva totalitārajai PSRS. Padomju režīms notiesāja viņu uz 25 gadiem Gulaga nometnē.

Kad Baltijas valstis atguva neatkarību, Zviedrija izteica dziļu nožēlu par notikušo un uzaicināja dzīvus palikušos baltiešus uz Zviedriju un atvainojās. Grāmata pirmo reizi ir publicēta tieši Zviedrijā un atkārtoti tiek izdota Latvijā arī angļu valodā. [1]

1992. gada 8. septembrī Rīgā viesojās Zviedrijas karaļpāris. Mēs – izdotie, kas vēl palikuši dzīvi, - izsacījām pateicību karaļnamam, baznīcai un zviedru tautai par protestiem pret mūsu izdošanu. Arī armijai un tās pirmajam virsniekam – karalim. Notikušo karaļpāris zināja un teica:“Das war schreklich” (Tas bija briesmīgi)

Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs to pateica pirmais. 1994. gada pavasarī arī Zviedrijas moderātu valdība atzina, ka toreizējais Zviedrijas valdības lēmums par baltiešu karavīru izdošanu Padomju Savienībai bijusi kļūda. Uzaicināja mūs apmeklēt Zviedriju un atvainojās par kādreiz nodarīto. Tas bija gandarījums, ko gaidījām 48 gadus. [2]

Mums, 40 veterāniem – 35 latviešiem, četriem igauņiem un vienam lietuvietim, kuri spējām vēl braukt, loks patiesi bija noslēdzies. Bet aiz katra no mums nāca vēl trīs – mirušo izdoto veļi. [2]

Mūs pieņēma Zviedrijas karalis, Ārlietu ministrija, Ekšjē (pie Rennesletas) garnizona karavīri, Visbijas un Hemses pilsētas (Gotlandē) vadība. Apmeklējām Havdhemas nometnes vietu.

Karalis katram no mums cieši paspieda roku, bet prof. Slaidiņu un mani atcerējās vēl no sava Rīgas apmeklējuma un veltīja laiku sarunai. Majestāte izsacīja nožēlu par 1945./46. gadā notikušo. Pauda cerību, ka neatceramies Zviedriju tikai ar ļaunu vien. Izteica prieku, ka vismaz daļu izdoto var uzņemt Zviedrijā un karaļnamā. Nodeva sveicienus no karalienies Silvijas. [2]

Mēs savukārt pateicāmies par uzaicinājumu. Es atgādināju, ka reiz karalis Gustavs V lūdzis tirānu Staļinu atstāt 170 internētos baltiešus Zviedrijā. Tas vēlāk labvēlīgi ietekmēja mūsu likteņus PSRS.

Uzdāvinājām Kārlim XVI Gustavam standartu no vienotās Baltijas karoga. Tas bija simbols, ar kuru nu gājām pa Zviedriju. Teicu karalim, ka tāds bijis internēto baltiešu nometnē Havdhemā jau 1945. gada 25. jūnijā.

Izrādīdams cieņu, karalis mūsu simbolu nenodeva pavadoņiem, bet visu audiences laiku turēja rokā. Protokolā paredzētās pusstundas vietā Majestāte kopā ar mums palika veselu stundu. Vienkāršs un ieinteresēts. Šķiroties lūdzām pasveicināt viņa ģimeni. [3]

Ārlietu ministrija, kur mūs ielūdza uz svinīgām pusdienām, rotāta ar Baltijas valstu un Zviedrijas karogiem. Ienesām zālē arī savējo. [3]

Mājas saimniece* pie galda runāja par to, ka Zviedrija izdarījusi kļūdu, izdodama baltiešu karavīrus totalitārajam režīmam. Notikušo labot, padarīt par nenotikušu nav iespējams, taču iespējams to atzīt un nenoklusēt. Var atvainoties, mēģināt izprast un piedot. Ministrē lūdz mūs saprast tālaika apstākļus un Zviedrijas situāciju. Notikušais palicis tomēr kā melns traips Zviedrijas vēsturē, bet viņai liekoties, ka, par spīti visam, mēs neturot naidu pret Zviedriju. Par stāvokli un problēmām Baltijā Ārlietu ministrija esot labi informēta. [3]

No mūsu puses atbildes runa bija jāsaka man. Atbildēju latviski ar tulku, lai saprot visi. Teicu, ka "melnais traips" ir zviedru pašu lieta un mums nav tas viņiem jāatgādina. Mūsu daļā ir pateikt to, kas, laikam aiztekot, no malas vairāk redzams, vairāk palicis atmiņā – proti, milzīgais zviedru tautas pacēlums pret baltiešu saujiņas izdošanu. To grūti atstāstīt. Mēģināju atgādināt visu, ko toreiz darījuši zviedri. Runāju par mīlestību, ko saņemam no tik daudziem. [4]

Daži attēli no grāmatas "Ar Baltijas karogu. Izdotie":[5]

Četrdesmit vēl dzīvie izdotie baltiešu leģionāri pieņemšanā pie Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava Stokholmā 1994. g. jūnijā.

Bijušie baltiešu legionāri pieņemšanā pie Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava. Priekšplānā pa kreisi grāmatas autors. Karalim rokās Baltijas vienības standarts, kas radies Gotlandē, Havdhemas internēto nometnē baltiešiem 1945. g. jūnijā.