Lettia.lv

1940. gada 15. jūnija rītausmā Padomju Savienības NKVD karaspēka vienības veica vairākus uzbrukumus Latvijas Republikas robežsardzes objektiem Abrenes apriņķī. Šo uzbrukumu rezultātā sarkanarmieši vairākus cilvēkus nogalināja un vairākus desmitus cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotājus, arī bērnus, aizveda pāri robežai gūstā uz PSRS.

Vērienīgu pētījumu par šiem notikumiem ir veicis kinorežisors Andrejs Edvīns Feldmanis, kurš apraksta plašo pētījuma rezultātu klāstu savā grāmatā "Masļenku traģēdija - Latvijas traģēdija". Atsevišķi izvilkumi no šīs grāmatas ir doti zemāk.

Pāriet pie attēliem >>

Uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. sardzei.

Pats traģiskākais un visplašāk pazīstamais no 15. jūnija uzbrukumiem ir sarkanarmiešu uzbrukums 1. rotas 2. sardze Masļenkos.

"Sardzes ēka sastāvēja no piecām istabām un virtuves. Divas istabas aizņēma sardzes priekšnieks ar ģimeni, divās istabās dzīvoja 4 sargi, bet vienā bijas sardzes dienesta telpa."[1] "Vēl uz šīs zemes atradās mūra pagrabs, kurš bija uzbūvēts pašā Ludzas upes krastā, maza saimniecības ēka kopā ar malkas šķūni, ko sedza skārda jumts. Ārpus kordona robežām Dmitrijam Maslovam piederošajā ēkā sardzes priekšnieks F. Puriņš bija ierīkojis kokamatniecības darbnīcu[…]"[2] "Sardzes ēka bija uzcelta tikai 10 m no Ludzas robežupes."[3] "Aiz kordona robežām 1. sardzes virzienā 70 m attālumā no sardzes ēkas vīdēja sena no koka celta maza dzīvojamā ēka, kura piederēja zemniekam D. Maslovam un tika izīrēta robežsarga Žaņa Krieviņa ģimenei."[3]

"15. jūnija nakts bija neparasti auksta. No pusnakts uz robežas sardzē atradās Jānis Macītis un Pēteris Cimoška. Viens no viņiem bija gaitnieks, otrs atradās slēpnī. Sardzē atpūtās Kārlis Beizaks."[4]

"25 NKVD kaujiniekiem plkst. 2.30 bija izdevies nemanītiem šķērsot Ludzas upi[…].[…] NKVD kaujinieki bija aplenkuši sardzi no visām pusēm. Aplenkta bija arī sarga Ž. Krieviņa māja un tuvumā esošā D. Maslova jaunuzceltā privātmāja. Apkārt sardzes ēkai bija salikti rokas granātu saišķi, izņemot ieejas durvis. Tas liecināja, ka uzbrucēju sākotnējais nodoms bija saņemt gūstā sardzi bez neviena šāviena."[4]

"Padomju karavīru uzbrukumu atklāja gaitnieks Jānis Macītis […]"[4] "[…] pēc uzsaukšanas pretinieks uz gaitnieku izšāva automāta kārtu. Redzamība uzbrukuma brīdī līdzinājās gandrīz nullei. Biezā migla bija pārklājusi kordona teritoriju un apkārtni. Šajā situācijā priekšroka bija automātiskajiem ieročiem. Diemžēl visas 35 Abrenes bataljona sardzes bija bruņotas tikai ar kaujas šautenēm."[4]

"Atskanot pirmajiem šāvieniem, uzbrucēji saprata, ka ir atklāti, un mainīja kaujas taktiku, iznīcinot sardzi un nošaujot visus robežsargus. Gaitnieks Jānis Macītis, smagi ievainots, mēģināja sasniegt sardzes māju, kura tajā brīdī vēl nebija aizdedzināta. Netālu no sardzes ēkas J. Macītis uzkāpa rokasgranātai, un viņam tika atrauta kreisās kājas pēda."[4]

"Vislabākajā situācijā atradās sargs Pēteris Cimoška, kurš atradās slēpnī. P. Cimoška pieņēma kauju, jo, dzirdot automātisko ieroču šāvienus, saprata, ka uzbrūk padomju robežsargi. 3. Abrenes bataljona sargiem bruņojumā vēl nebija vieglie rokas automāti. Savukārt pēc P. Cimoškas izdarītajiem šāvieniem pretinieks noteica slēpņa vietu un mēģināja to ielenkt un iznīcināt. P. Cimoška šaujot atkāpās sardzes virzienā, jo dzirdēja, ka ar atsevišķiem šāvieniem sardzi aizstāv Valdis Grīnvalds. Pienākot pie sardzes ēkas, notika neparedzētais – P. Cimoška bija uzkāpis uz viena no granātu saišķiem un tika saplosīts gabalos. Vēlāk, degošajai ēkai sabrūkot, P. Cimoškas mirstīgās atliekas pārogļojās."[5]

"Sarkanarmieši cauršāva sardzes ēku, un Valdis Grīnvalds tajā varēja pārvietoties tikai guļus. Telefona sakari nedarbojās. V. Grīnvalds pieprasīja no guļamistabas K. Beizakam kaujas šauteni. Tas liecina, ka sardzes ieroči atradās vienā no guļamistabām. V. Grīnvalds caur logu atklāja pretuguni; redzamība bija slikta, un viņš šāva uzbrucēju virzienā bez konkrēta tēmējumā. Acīmredzot K. Beizaks bija pieņēmis lēmumu atstāt ēku un mēģināt aizskriet līdz 1. sardzei pēc palīdzības. Viņš izlēca pa logu un pazuda miglā. Vēlāk izrādījās, ka viņš bija paguvis aizskriet tikai 199 m. K. Beizaks bija ticis garām Žaņa Krieviņa mājai, un viņu nošāva šīs ēkas aplencēji. Vēlāk tiesu medicīnas ekspertīze ķermenī atrada arī granātas šķembas. Skrejošais K. Beizaks bija apmētāts ar rokasgranātām. Tā kā sardzes ēkā tomēr vēl tika izrādīta kāda pretestība, uzbrucēji pa logiem iemeta degmaisījumus. Iekštelpas aizdegās."[5]

"Šajā brīdī, smagi ievainots, ārdurvīs nogāzās Jānis Macītis un sauca pēc palīdzības. Palīdzēt vairs nevarēja, ēka pildījās ar smacējošiem dūmiem. J. Macītis pēdējiem spēkiem rāpoja ārā, un viņš vēlāk tika atrasts miris 8.5 m no mājas pamatiem ar apdegušām kājām."[6]

"Sardzes mājas dienesta dzīvoklī atradās F. Puriņa sieva Hermīne […] un viņas 14 gadus vecais dēls Voldemārs […]. Katrs no viņiem bija izvēlējies savu ceļu, kā atstāt degošo ēku. Hermīne izlēca pa logu, kas atradās ēkas dienvidu daļā. Ārā lecot, viņa rokās turēja spilvenu, laikam jau ar domu sevi aizsargāt no lodēm."[6] "Hermīnes piezemēšanās vietā jau bija uzsprāgušas granātas un turpat netālu gulēja saplosītā P. Cimoškas ķermeņa daļas. 8.3 m attālumā no loga Hermīne Puriņa tika nošauta, un viņas līķi vēlāk atrada zemeņu dobēs."[7]

"Voldemārs mēģināja glābties, izskrienot pa durvīm. Tas viņam veiksmīgi izdevās, un viņš patvērumu meklēja malkas grēdā, kura bija sakrauta attālāk no degošām ēkām. Malkas grēdas aizsegā bija novietojies viens no krievu uzbrucējiem. Tas skrienošo Voldemāru sašāva vēderā un kājā."[7]

"Šajā pašā brīdī degošo ēku atstāja arī tās vienīgais aizstāvis Valdis Grīnvalds. Pametis karabīni uz grīdas, viņš izlēca pa logu austrumu virzienā un neskarts ielēca upē. Tur viņu sagūstīja padomju robežsargi."[7]

"Vienlaikus ar uzbrukumu sardzes ēkai čekisti uzbruka arī sarga Ž. Krieviņa mājai. Ēkā tobrīd atradās Žanis Krieviņš, viņa sieva Lida Jūlija […], dēls Arturs […], piecgadīgā meita Rita […] un robežsarga Eduarda Kalniņa sešgadīgā meita Ērika."[8] "Vispirms pa diviem logiem tika iemestas rokasgranātas."[8]

Lida Krieviņš vēlāk liecināja:

"[…] Uz rīta pusi ap pl. 03.00 pamodos no apdullinoša sprādziena. Sajutu sitienu galvā un pa visu ķermeni. Noskaidrojās, ka iesviesta rokas granāta un esmu smagi ievainota. Vīrs un bērni nebija ievainoti. Vīrs iesaucās: “Sarkanarmieši!” un pavēlēja bērniem palīst zem gultas, bet mani ievilka koridorā, jo ārpusē bija dzirdami šāvieni no šautenēm un patšautenes. Tai pašā laikā no ārpuses krievu valodā kliedza, lai nāk ārā un saka lauzt durvis, kamēr uzlauza. Pa uzlauztām durvīm ienāca 3 sarkanarmieši, bruņoti šautenēm, ar uzliktiem durkļiem pa priekšu. Paņēma līdzi manu vīru un divpadsmitgadīgo dēlu Arturu – kur viņi palika, nezinu. No ievainojumiem uz laiku zaudēju samaņu. Kad pamodos, gāju ārā, bet ārā neviena nebija. Redzēju, kā sardzes ēka dega."[8]

"Pēc tam, kad Žanis Krieviņš bija izvilcis sievu koridorā, istabā tika iemesta otra granāta. Sprādziens vieglāk ievainoja galvā Žani Krieviņu un arī dēlu Arturu. Abus ievainotos sarkanarmieši aizveda pāri upei gūstā."[8]

"Kad sarkanarmieši pieveica sardzes pretošanos un tika sagūstīti dzīvi palikušie, tie sāka rūpēties par savu ievainoto un nošauto cilvēku evakuēšanu. Atstāt lietiskos pierādījumus nebija vēlams, bet sliktās redzamības dēļ viņi nespēja savākt izmētātos kaujas piederumus. Šīs aizkavēšanās dēļ varēja piesteigties papildspēki, pret ko krievi bija nodrošinājušies – viņi 250 m attālumā no Masļenku kordona 1. sardzes virzienā bija izvietojuši kaujas priekšposteni. Tieši šeit tika sagūstīts 1. sardzes priekšnieks Vilis Lazdiņš, sargi Arvīds Polis […] un Jēzups Abrickis […], kuri bija steigušies uz notikuma vietu."[8]

Robežsargs Jānis Locāns nākamajā dienā liecināja:

"Piebraucot 2. sardzei, ieraudzīju sardzes ēku tik tālu nodegušu, ka rēgojās vairs tikai degošas sienas. Otrpus ceļam Dimitrijam Maslovam piederošo mājiņu, kurā 2. sardzes priekšnieks Puriņš bija ierīkojis galdnieka darbnīcu, ieraudzīju nodegušu līdz pamatiem. Tuvojoties degošajai 2. sardzes mītnei, starp mājiņu, kur dzīvoja sargs Krieviņš, un sardzes mītni, panācu sarga Krieviņa sievu Lidiju un redzēju, ka tā bija ievainota un noplūdusi ar asinīm. Vaicāju Lidijai Krieviņš, kas te noticis, bet viņa man neatbildēja, bet gan pati uzstādīja man jautājumu: “Kur mani bērni, kur mans vīrs, ko tu izdarīji?” Liku Lidiju Krieviņš mierā u[n] devos uz priekšu, kur pie malkas grēdas ieraudzīju sardzes pr-ka Puriņa dēlu Voldemāru. Tas bija sakņupis, apsvilušiem matiem un drēbēm, stipri saguris un lūdza man sniegt viņam pirmo palīdzību. Es steidzos tālāk pie sardzes un tās pagalmā ieraudzīju zemē gulošu sardzes pr-ka sievu Hermini Puriņš. Man likās, ka viņa tikai paģībusi, kamdēļ iesmēlu no akas ūdeni un to aplaistīju, bet viņa izrādījās mirusi. Pie sardzes ēkas R. puses redzēju kādu jau stipri sadegušu kāda sarga līķi, bet arī tā personību nevarēju noteikt. Šo līķi es aiz rokas atvilku dažus metrus no degošās ēkas un aplaistīju ar ūdeni."[9]

Citi padomju uzbrukumi 15. jūnijā:

Uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1. rotas 3. sardzei

Padomju specvienības uzbrukums 1. rotas 3. sardzei Šmaiļos sākās plkst. 03.00, 30 minūtes vēlāk par uzbrukumu 1. rotas 2. sardzei Masļenkos. Sarkanarmieši pārgrieza telefona līniju, pietuvojās sardzes ēkai un sagūstīja sargus V. Krauci un A. Ozolnieku. Sardzes tuvumā sagūstīja arī 4. sardzes priekšnieku Frici Kancīti, kurš tonakt uzraudzīja 3. sardzi.[10]

"Lai novērstu [divu citu robežsargu] Friča Gaiļa un Staņislava Driņģa iespējamo pretošanos, uz privātmāju dzīvokļiem Šmaiļu sādžā aizsūtīja sagūstīto V. Krauci ar aicinājumu minētajiem sargiem iznākt sardzes pagalmā kopā ar sievām un bērniem. Paši sarkanarmieši kā ķīlniekus no apkārtējām mājām paņēma to iedzīvotājus."[11]

"Visus sapulcinātos gūstekņus veda uz Blontu dzirnavām [, kuru aizsprosts pāri Ludzas upei kalpoja reizē arī par robežpārejas punktu]. Šeit gūstekņiem pievienojās dzirnavu īpašnieka Kārļa Smukkalna ģimene, kuras jaunākajai atvasei Dagnijai bija tikai viens gadiņš, un melderzellis Bētere ar sievu. Arī robežsarga F. Gaiļa dēlam bija tikai divi gadiņi. Visus ķīlniekus pāri Blontu ūdensdzirnavu slūžām pārveda PSRS pusē."[12]

Uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1. rotas 7. sardzei

15. jūnija rītausmā jau uzsāktais padomju uzbrukums 1. rotas 7. sardzei Žuguros tika pārtraukts. Pāri Ludzas robežupei brienošos sarkanarmiešus pamanīja Latvijas robežsargs Ž. Kronis un izšāva sarkanu signālraķeti. Izšautā raķete kopā ar robežsarga J. Strazdiņa sievas Mariannas 25 gadu dzimšanas dienas svinību viesu balsīm sardzes pagalmā uzbrucējus izbiedēja un lika tiem atkāpties atpakaļ uz PSRS.[13]

Pēc 15. jūnija:

Smagi ievainotais Voldemārs Puriņš nomira 16. jūnijā Rēzeknes slimnīcā.[14]

1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks pārgāja Latvijas Republikas robežu un valsti okupēja.

Kopumā 15. jūnija rīta uzbrukumu rezultātā sarkanarmieši pāri robežai uz PSRS aizveda gūstā 37 cilvēkus. No tiem 10 bija robežsargi, bet 27 bija civiliedzīvotāji[15], tai skaitā bērni, kurus sarkanarmieši bija sagrābuši par ķīlniekiem apkārtējās mājās.

Atgriezti tika visi sagūstītie, izņemot vienu.[16] NKVD kaujinieku sagūstītais un uz PSRS kopā ar ģimeni aizvestais zemnieks Dmitrijs Maslovs tika paturēts apcietinājumā un 1942. gada pavasarī nošauts kā Latvijas spiegs[17]

"1940. gada 7. jūlijā divās kravas mašīnās, […], uz Latvijas-PSRS robežas tika atvesti Latvijas pilsoņi, kurus sagūstīja valsts teritorijā 15. jūnijā. Padomju Savienības pilnvarotais tos nodeva 3. Abrenes bataljona komandierim pulkvežleitnantam Oskaram Jansonam. Atvestie gūstekņi tikai tagad uzzināja, ka padomju karaspēks okupējis Latviju."[18]

Pēc kara Abrenes apriņķis tika pievienots Krievijai. Minētie kādreizējie Latvijas Republikas robežsardzes objekti nu atrodas Krievijas teritorijā.

"1941. gada 23. jūnijā “Tēvijā” publicētā nodedzinātās 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. sardzes ēkas krāsmatu fotogrāfija."[19]

"Pie apskates protokola ieraksta Nr. 4. Apdegušais robežsarga J. Macīša līķis."[5]

"Pie apskates protokola ieraksta Nr. 6. Robežsarga K. Beizaka līķis."[6]

"Pie apskates protokola ieraksta Nr. 5. Sardzes priekšnieka sievas Hermīnes Puriņas līķis."[7]

---

"Latvijas-PSRS robežas dzelzceļa pārejas punkts Rītupē. Tautā sauktie “Paradīzes vārti”."[20]

"Latvijas iekšlietu ministrs Vilis Gulbis (priekšplānā), aiz muguras pa labi Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis L. Bolšteins uz Latvijas-PSRS robežas 3. Abrenes bataljona 1. rotas sargājamajā teritorijā 30. gadu beigās."[21]

3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. sardzes ēka, saukta par "Masļenkiem", 1932. gadā.[22]

"3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. un 3. sardzes robežsargi ar ģimenēm Masļenkos 1939. gada jūlijā. No kreisās puses priekšplānā: Voldemārs Puriņš, Arturs Krieviņš, 2. rindā no kreisās: Erika Herta Kalniņš, Tatjana Kalniņš (dz. Andrejeva), Jadviga Blakšenieks, Rita Krieviņš, Jūlija Krieviņš (dz. Etiks), Hermīne Puriņš (dz. Kalniņš); no kreisās stāv: Eduards Kalniņš, Valdis Grīnvalds, Jānis Locāns, Kārlis Beizaks, Žanis Krieviņš, nezināms, Jānis Blakšenieks."[23]

"K. Beizaks ar līgavu Klaudiju Romāņinu Augšpils pagastā."[6]

Macītis Jānis, Ādama d.[24]

Cimoška Pēteris, Kazimira d.[25]

Beizaks Kārlis, Žaņa d.[26]

Puriņa Hermīne (dz. Kalniņa).[27]

Puriņš Voldemārs, Fridriha d.[14]

"Jūlija [Lida] Krieviņš ar meitu Ritu bēgļu gaitās Vācijā."[28]

"Blontu dzirnavu īpašnieks Kārlis Smukkalns ar ģimeni 1937. gada vasarā pie dzirnavu ūdenskrātuves. No kreisās: Silvija (1932-1943), Izolda (1926), Ivars (1936), Elza (1897-1948), Kārlis (1895-1946), Biruta (1925)."[11]

"Robežsarga K. Beizaka bēres 1940. gada 18. jūnijā Auces kapu kapličā. K. Beizaka vecāki un brāļi."[29]

"Robežsarga Kārļa Beizaka izvadīšana no Auces kapu kapličas 1940. gada 18. jūnijā."[29]