Anna Kalviška

Atgūtā dzimtene

Dzimtene, kāds maigs un jauks tavs vārds,
vairs tevi pieminot, nav jādeg kaunā,
vairs tevi pieminot, nav jādomā par tumsu,
par šovinismu, verdzību un postu -
tu tagad atblāzmo mums gaismā jaunā.
Par tevi domājot, es redzu lielas dienas
un celtnes varenas, un fabrikas, un ostas,
es redzu laukus, saulainus un plašus,
kur dziesmas salejas ar mašīnritmu,
kur brīvais cilvēks iet ar lepnu prieku,
kur smaida vakari un līksmo skaidrie rīti,
zied pļavas, meži šalc un vizmo upes -
es mīlu tevi, brīvā dzimtene.

Bet tu nu gaidi visus mūsu spēkus,
to labāko, ko mēs tev varam dot:
lai fabrikas ne mirkli nestāj dunēt,
lai arkls ar un pļaujmašīnas dūc,
un droši lai ik arājs apsveic jauno dienu:
uz tumsu to, no kuras iznākuši esam,
mēs neiesim nekad vairs atpakaļ -
ar mums ir visi, kuri mīlē brīvi,
kas cīņā iet par kulturu un gaismu -

par tādu dzimteni, kur valda darbs un cilvēks,
kur katrs saņem sava darba augļus -
vai strādnieks fabrikā, vai zemnieks laukā;
par tādu dzimteni, par tādu skaistu zemi!

Deg vasara pār manu dzimto zemi,
zied zilas debesis un mirgo mākoņkalni,
un rokām atplēstām es tevim pretī eju,
tu, mana brīvā, mana lepnā zeme!

"Darba sieviete", Nr.1. 1940, 2. lpp.